Images: http://sadapaplit.blogspot.com/2018/08/blog-post_26.html


NII SUUR MUTT, ET TEIST SELLIST POLE VAREM NÄHTUD
kunstnikud: Andris Landaus & Gundega Evelone, Anne-Liis Kogan, Hanna Samoson
kuraator: Tanel Rander
22.08. - 16.09.2018 Brīvības galerija, Vabaduse 14, Valga
avamine 22.08. kell 16.00 

Anne-Liis Kogani performance “Jää siia, ära lahku”, 23. augustil kl 19.00 Valga Raudteejaamas


Inimlik loogika ütleb, et muti suurust võiks aimata mullahunnikute mõõtmetest. Samas on mullahunnik vaid üks pealispindne fragment muti tegevusest ning see ei ütle tegelikult muti kohta midagi. Siiski maksavad mullahunnikud, kui need on tekkinud näiteks hoolitsetud murule, paljudele muttidele elu ning jääb mulje, et kõik, mida üks mutt endast siia ilma maha jätab, on väike hunnik mulda. Tegelikult on see hunnik lihtsalt üleliigne muld, mis on tekkinud isikupäraste ja komplitseeritud käigusüsteemide rajamisel. Ja kas pole paradoksaalne, et mutimullahunnik on ühel ja samal ajal nii auk kui ka mägi?

Ülaltoodud tekst ei ole selle näituse kontseptsioon ja see ei kirjelda mingil moel selle näituse sisu. See on lihtsalt üks üldine mõtlemiskoht ja ka võimalik vaatepunkt näitusele ning seda näitust ümbritsevale keskkonnale, milleks on Valga/Valka, Eesti, Läti, Baltikum, Ida-Euroopa – väiksed kohad ja suured regioonid, mida peetakse tihti perifeerseks ja provintslikuks. Soovimata neil hinnangulistel ja ahistavatel määratlustel paljuneda lasta, samas soovimata nende olemasolu ka eitada, keskendun nüüd näituse sisu kirjeldamisele.

1960ndatel aastatel kirjutas Valkas elav muusikaõpetaja Uldis Muizarajs ühe klaveripala, mis kõneles piiripealsest armastusest ja rahvaste sõprusest. 2005. aastal kirjutati laulule sõnad ning hiljem avaldati ka plaat. Alates eelmisest aastast on kunstnik Anne-Liis Kogan sõitnud Oslo ja Valga vahet, uurides seda laulu lähemalt. Koostöös helilooja Jaanus Karlsoniga ning laulukooriga, kus osalevad Triinu Arak, Joonas Tomingas, Tõnis Hallaste, Kaisa Kuslapuu, Anne Visnapuu, Laura Hallaste, Elis Sõrmus, Hans-Hendrik Mikk, Andres Traks, Daniel Kütt, Elsa Trumm, korraldab Anne-Liis Kogan 23. augustil kell 19.00 Valga Raudteejaamas performance “Jää siia, ära lahku”. Näitusel on üleval dokumentatsioon selle performance eeltööst.

Gundega Evelone, kes 2017. aasta kevadel kureeris Valga Muuseumis näituse “Koht, kus kõik on parem”, tuli sel aastal koos oma partneri Andris Landausiga tagasi Valka, et teha lühifilm sellest; kuidas briti kolonel Stephen Tallentsi sõrmeosutus tekitas linna lõhestava piirjoone, mis eksisteerib siiamaani kohalike inimeste peas; samuti sellest, kuidas Riia ja Tallinn mõjutavad raudtee kaudu rahulikku elu perifeerias. 

Hanna Samoson veetis suure osa 2018. aasta juulikuust Valgas, kasutades Brivibas galerija ruumi oma ateljeena. Seal maalis ta teadvustamatute impulsside ja välikeskkonnast saadud stiimulite mõjul hulga pilte, mida võib vaadelda kui orgaanilist, isetekkelist ja vabalt tõlgendatavat materjali.

Tanel Rander – siinkirjutaja – on selle näituse kuraator. Alates eelmise aasta algusest on ta tegutsenud Valgas, viies läbi oma kollektiivset loomingulist uurimisprojekti “100 paplit”, mille käigus avas ta ka Brivibas galerija. Et tegemist on selle projekti viimase näitusega, soovib Rander teha järgmise avalduse, millega avab ja piiritleb omapoolseid motiive: 

“Need inimesed – mina kuulusin nende hulka –, kellele juba tavaline väike mutt on vastik, oleksid vist vastikuse kätte surnud, kui nad oleksid näinud hiidmutti, keda täheldati mõne aasta eest ühe väikese küla lähedal, mis seeläbi mõneks ajaks teatava kuulsuse omandas. Nüüd on ta igatahes juba ammu taas unustusse langenud, jagades seega lihtsalt kogu selle nähtuse kuulsusetust, mis jäigi lõplikult selgitamata, kuid mille selgitamisega ei nähtud ka eriti vaeva ning mis detailsema uurimiseta unustati nende ringkondade mõistmatu lohakuse tõttu, kes oleksid pidanud asja vastu huvi tundma ja kes palju tühisemate asjade vastu tõepoolest pinevat huvi tunnevad.” 

Alates 23.08. kuni 02.09. on näitus avatud K – P kl 12.00 – 17.00. 
Septembris on näitus avatud mõningate eranditega vaid nädalavahetustel 12.00 – 17.00.

Näitust toetavad Nordic Culture Point, Eesti Kultuurkapital ja Kaasaegse Kunsti Eesti Keskuse EV100 kunstiprogramm “Rändajad ja kohanejad – kogukondade lood üle Eesti”.

Anne-Liis Kogan (1984) on Tartus sündinud Eesti-Vene päritolu kunstnik, kes alates 1997. aastast elab Norras. Tema töö põhiliseks sisuks on identiteedi, kuuluvuse ja kogukonnaga seotud probleemid, mis avalduvad vääritimõistmise ja arusaamatustena, piiride seadmisel tekkivate vastuoludena. Teda huvitab ajalooliste objektide ja nähtuste ühendumine tänapäeva ühiskonnaga. Tema looming on seotud inimgruppide ja kogukondadega ning ta kasutab meediume nagu performance, heli ja video.
Web: https://www.anneliiskogan.com/

Gundega Evelone (1988) on multidistsiplinaarne kunstnik ja kuraator. Ta on lõpetanud Läti Kunstiakadeemia magistriõpingud skulptuuris ning kunstnikuna kasutab ta erinevaid meediume vastavalt vajadusele, luues tihti vaatlejat kaasavaid ja mõjutavaid lavastusi reaalsusest. Andris Landaus (1971) on tuntud kui näitusekujundaja, ent kunstnikuna huvitavad teda kontseptualism, paradoksaalsus ja iroonia. Ta töötab tihti koos Gundega Evelonega, nii et nende mõlema loomingulised meetodid segunevad ja tekitavad täiesti uusi kunstivorme. 
Gundega Evelone web: http://gundegaevelone.berta.me/

Hanna Samoson (1987) on õppinud Balti Filmi- ja Meediakoolis ning lõpetanud Eesti Kunstiakadeemia fotoosakonna. Ta on töötanud televisioonis ja tegutsenud pressifotograafina. Ta on trikster-tüüpi kunstnik, tema loomingulised huvid on seotud riskantsete ja manipuleeritud olukordadega ning nende lavastamisega. Neis olukordades võib aimata autoagressiivseid varjundeid. Viimasel ajal tegeleb ta maalimisega.




KURMIS, TIK LIELS, KĀDU NEVIENS NAV REDZĒJIS
mākslinieki: Andris Landaus & Gundega Evelone, Anne-Liis Kogan, Hanna Samoson
kurators: Tanel Rander
22.08.-16.09.2018. Brīvības galerija, Vabaduse 14, Valga
Atklāšana 22.08. plkst. 16.00

Anne-Liis Kogan performance “Paliec šeit un neaizej” 23. augustā 19.00 Valgas dzelzceļa stacijā

Pēc cilvēku loģikas kurmja izmēru varētu noteikt pēc kurmja rakuma lieluma. Tomēr kurmja rakums ir tikai neliela daļa no tā aktivitātēm, tas neatspoguļo nevienu no pazemē paslēptajām komplicētajām sistēmām. Šī nesvarīgā un neaktuālā fragmenta dēļ – sevišķi, kad tie parādās svaigi pļautā zāles laukumā – daudzi kurmji zaudē dzīvību. Itin kā kurmja rakums, nožēlojama smilšu sauja, būtu viss, ko kurmis šai pasaulē atstāj. Šīs smilšu saujas veido zeme, kas palikusi pāri alu veidošanas procesā: tās ir sarežģītas sistēmas, kam piemīt savs tēls un identitāte. Visbeidzot, vai nav paradoksāli, ka kurmja rakums ir vienlaikus ala un kalns? 

Augšup lasāmais teksts nav šīs izstādes koncepta, tēmas vai satura izklāsts. Tā ir vien mirklīga doma un iespējams skatpunkts uz izstādi un vidi tai apkārt, proti, Valgu/Valku, Igauniju, Latviju, Baltiju, Austrumeiropu – mazām vietām un lieliem reģioniem, kas nereti uztverti kā provinciāli un periferiāli. Cenšoties nepiedalīties šādas stigmas kultivēšanā, bet vienlaikus to nenoliedzot, turpmāk izklāstīšu izstādes patieso saturu. 

1960. gados mūzikas skolotājs no Valkas – Uldis Muižarājs – sacerēja melodiju, klavieru gabalu, kas vēstī par mīlestību uz robežas, kā arī par nāciju draudzību. 2005. gadā šai dziesmai tika uzrakstīti vārdi, un tā vēlāk tika izdota kompaktdiskā. Kopš aizvadītā gada Anne-Liis Kogan ir ceļojusi starp Oslo un Valgu, pētot šo dziesmu. Nesen kopā ar komponistu Jaanus Karlson un koristiem Triinu Arak, Joonas Tomingas, Tõnis Hallaste, Kaisa Kuslapuu, Anne Visnapuu, Laura Hallaste, Elis Sõrmus, Hans‑Hendrik Mikk, Andres Traks, Daniel Kütt, Elsa Trumm māksliniece radījusi jaunu dziesmas interpretāciju. 23. augustā 19.00 Anne-Liis Kogan uzstāsies ar performanci “Paliec šeit un neaizej” Valgas dzelzceļa stacijā. Izstādē redzama šī darba dokumentācija. 

Gundega Evelone, kas 2017. gadā kūrējusi izstādi “Vieta, kur viss ir labāk” Valgas Muzejā, ir atgriezusies Valgā kopā ar savu partneri Andri Landaus. Viņi kopā ir izveidojuši fiktīvu dokumentālo filmu par robežu, kas sadalījusi pilsētu pēc koloniālajām tradīcijām britu pulkveža Stephen Tallents vadībā. Šī robeža joprojām pastāv cilvēku prātos. Mākslinieki vērš uzmanību arī uz dzelzceļa nozīmi, ko perifērijas mierpilnās dzīves ietekmēšanai izmanto Tallina un Rīga. 

Hanna Samoson lielāko daļu 2018. gada jūlija aizvadījusi Brīvības galerijā, to izmantojot kā savu darbnīcu. Šeit viņa radījusi virkni bezapziņas impulsu un ārēju apstākļu ietekmētu gleznu. Šos darbus var uzlūkot kā organiskus un autogēnus, plaši interpretējamus materiālus, kas nākuši no izstādes norises telpas. 

Tanel Rander – šī teksta autors – ir šīs izstādes kurators. Kopš 2017. gada sākuma viņš vada kolektīvās izpētes projuktu “100 papeļu”, un šajā gadā viņš arīdzan atvēra Brīvības galeriju. Tā kā pašreizējā izstāde ir pēdējā projekta ietvaros, viņš vēlas izklāstīt savus paša nodomus un motīvus sekojoši: 

“Tie, un es piederu pie tiem, kam jau mazs parasts kurmis šķiet pretīgs, riebumā būtu nomiruši, ja būtu redzējuši milzu kurmi, kurš pirms dažiem gadiem tika manīts netālu no kāda maza ciema, kas tāpēc iemantoja īslaicīgu slavu. Tagad, protams, ciems jau sen atkal iegrimis aizmirstībā un kļuvis tikpat neievērojams kā pati parādība, kurai neviens tā arī neatrada izskaidrojumu, ko gan nemaz īpaši nemeklēja, un aprindas, kurām par to bija jārūpējas un kuras tiešām intensīvi rūpējās par daudz nenozīmīgākām lietām, šoreiz nezin kāpēc bija ārkārtīgi nevērīgas un tā arī neveica precīzāku izpēti, ļaujot parādībai izdzist no ļaužu atmiņas.”

No 23.08. līdz 02.09. izstāde atvērta no trešdienas līdz piektdienai plkst. 12.00 – 17.00
Septembrī izstāde atvērta brīvdienās, kā arī dažas dienas izņēmuma kārtā (12.00 – 17.00)

Izstādi atbalsta Ziemeļvalstu Kultūras Punkts, Igaunijas Laikmetīgās Mākslas centrs un tā simtgades svētku mākslas programma “Atnācēji, aizgājēji un palicēji – Igaunijas kopienu vēstures”, kā arī Igaunijas Kultūrkapitāls.

Anne-Liis Kogan (1984) ir igauņu-krievu māksliniece. Dzimusi Tartu, kopš 1997. gada dzīvojusi Norvēģijā. Viņas darbos aplūkotas identitātes, pārvietojuma un kopienas tēmas. Viņas akcijas raksturo robežu un līdzdalības pārvarēšana, tās saistītas arī ar pārpratumiem un neizpratni. Bieži viņa meklē saiknes starp vēsturiskiem artefaktiem un mūsdienu sabiedrību. Viņa rada performances, skaņas un video darbus, kā arī kopienu un attiecību projektus. Vairāk informācijas: http://www.anneliiskogan.com

Gundega Evelone (1988) ir starpdisciplināra māksliniece un kuratore. Kaut gan maģistra grādu viņa ieguvusi tēlniecības nozarē Latvijas Mākslas akadēmijā, viņas darbos dažādu mediju lietojums iezīmē centienus radīt visaptverošu, iestudētu realitātes versiju, kas iesaista un pārņem skatītāju pilnībā. Andris Landaus (1971) plašāk zināms kā izstāšu iekārtotājs, bet savā mākslā iemieso konceptuālismu, paradoksu un ironijas meklējumus. Abi mākslinieki bieži strādā kopā, savu dažādo pieeju sajaukumā radot jaunas pavisam jaunas mākslas formas. Vairāk informācijas http://gundegaevelone.berta.me/

Hanna Samoson (1987) studējusi Baltijas Filmu un Mediju skolā, kā arī absolvējusi fotogrāfijas nodaļu Igaunijas Mākslas Akadēmijā. Viņa ir strādājusi televīzijā un kā preses fotogrāfe. Viņa ir apmānu māksliniece, viņu interesē riskantas un ietekmētas situācijas, šādu situāciju iestudēšana. Viņas darbiem piemīt šķietami pret sevi vērstas agresijas konotācijas. Pēdējā laikā māksliniece koncentrējusies uz gleznošanu.




A MOLE, LARGER IN SIZE THAN EVER SEEN BEFORE
artists: Andris Landaus & Gundega Evelone, Anne-Liis Kogan, Hanna Samoson
curator: Tanel Rander
22.08. - 16.09.2018 Brīvības galerija, Vabaduse 14, Valga
opening 22.08. at 16.00 

Performance “Don't leave...stay” by Anne-Liis Kogan, on 23rd of August, 7 PM at Valga Railway station

According to human logic, the size of a mole could be determined on the basis of size of molehills. Still, a molehill is just a small fragment of mole's activities, being unable to open any of these complicated systems that are hidden underground. Because of this irrelevant and unimportant fragment – especially, when they appear on a nicely trimmed grass – many moles lose their lives. As if a molehill, a miserable handful of dirt is everything that a mole would leave on this planet. Actually these handfuls are just made of exceeding soil, left from the process of creating underground burrows, complicated systems that have character and identity. After all, isn't it paradoxical that a molehill is simultaneously a hole and a mountain?

The text above is not the concept, theme or content of this exhibition. It is just a moment of thought and possible viewpoint to this show and its environment, i.e. Valga/Valka, Estonia, Latvia, Baltics, East Europe – small places and big regions, often found provincial and peripheral. Trying not to contribute to such stigmatization, but also, trying not to deny this, I herewith introduce you the actual contents of this exhibition. 

In the 1960s a music teacher from Valka – Uldis Muizarajs – wrote a melody, a piano piece that spoke about a love story on the border, as well as about the friendship of nations. In the year 2005 lyrics were written for this song and later it was released on CD. Since last year Anne-Liis Kogan has been traveling between Oslo and Valga, researching that song. Lately she has been rehearsing an interpretation of this song in collaboration with composer Jaanus Karlson and choir singers Triinu Arak, Joonas Tomingas, Tõnis Hallaste, Kaisa Kuslapuu, Anne Visnapuu, Laura Hallaste, Elis Sõrmus, Hans-Hendrik Mikk, Andres Traks, Daniel Kütt, Elsa Trumm. On the 23rd of August at 7 PM Anne-Liis Kogan will present her performance “Don't leave...stay” in Valga Railway Station. The exhibition shows the documentation of this work. 

Gundega Evelone, who curated the group exhition “The Place, where Everything is Better” in 2017 in Valga Museum, has come back to Valga together with her partner Andris Landaus. They have worked on a fictional documentary about the borderline that divided the town according to colonial traditions, driven by the hand of British colonel Stephen Tallents. This borderline still exists in the minds of local people. The artists also bring up the importance of railway that is used by Tallinn and Riga to impact and change the peaceful life of the periphery. 

Hanna Samoson spent the most of July 2018 in Brivibas galerija that she used as her own studio. There she made a lot of paintings that were driven by unconscious impulses and external influences. These works can be seen as organic and autogenous, widely interpretable materials that originate from the exhibition site. 

Tanel Rander – the one who writes this text here – is the curator of this exhibition. Since early 2017 he has been running his collective research project “100 poplars” and this year he also opened Brivibas galerija. As the current exhibition is the last one from the whole project, he wishes to make the following statement that also opens his own aims and motifs: 

“Those, and I am one of them, who find even a small ordinary sized mole disgusting, would probably have died of disgust if they had seen the giant mole that a few years back was observed in the neighborhood of one of our villages, which achieved a certain transitory celebrity on account of the incident. Today it has long since sunk back into oblivion again, and in that only shares the obscurity of the whole incident, which has remained quite inexplicable, but which people, it must be confessed, have also taken no great pains to explain; and as a result of an incomprehensible apathy in those very circles that should have concerned themselves with it, and who in fact have shown enthusiastic interest in far more trifling matters, the affair has been forgotten without ever being adequately investigated.”

From 23.08. to 02.09. the exhibition is open from Wednesday to Sunday 12.00 – 17.00. 
In September the exhibition open only in the weekends, with a few exceptions (12.00 – 17.00). 

The exhibition is supported by Nordic Culture Point, the Center for Contemporary Arts Estonia and their Estonia 100 art program “Comers, Goers and Stayers – the histories of Estonian communities”, as well as by the Cultural Endowment of Estonia.

Anne-Liis Kogan (1984) is artist with Estonian-Russian origin. Being born in Tartu, she has lived in Norway since 1997. Her work explores notions of identity, displacement and community. Her actions are characterized by negotiating borders and participation, as well as dealing with misunderstandings and incomprehension. She often searches for connecting lines between historical objects and the present society. She works with performance, sound and video as well as community and relational projects. More info: https://www.anneliiskogan.com/

Gundega Evelone (1988) is a multidisciplinary artist and curator. Although she holds an MA in Sculpture from the Art Academy of Latvia, her practice spans various mediums that are called upon as required in order to create an ever more encompassing staged version of reality that strives to wholly involve and influence the viewer. Andris Landaus (1971) is more popular like exhibition set designer, but working in art by himself he focus on conceptualism, searching paradoxes and irony. Both artists often work together and mix their different artistic methods to create entirely new art forms.
More info: http://gundegaevelone.berta.me/

Hanna Samoson (1987) has studied in Baltic Film and Media School and graduated from the photography department of Estonian Academy of Arts. She has worked as press photographer and in television. She is a trickster-type of artist, her interests are related with risky and manipulated situations, as well as with staging such situations. Her work may seem to have auto-aggressive connotations. Lately she has been focused on painting.

Those, and I am one of them, who find even a small ordinary sized mole disgusting, would probably have died of disgust if they had seen the giant mole that a few years back was observed in the neighborhood of one of our villages, which achieved a certain transitory celebrity on account of the incident. Today it has long since sunk back into oblivion again, and in that only shares the obscurity of the whole incident, which has remained quite inexplicable, but which people, it must be confessed, have also taken no great pains to explain; and as a result of an incomprehensible apathy in those very circles that should have concerned themselves with it, and who in fact have shown enthusiastic interest in far more trifling matters, the affair has been forgotten without ever being adequately investigated.

http://swc2.hccs.edu/htmls/RowHTML/kafka/Story.htm